conitens

Latin

Etymology

Present participle of cōnītor.

Participle

cōnītēns m or f or n (genitive cōnītentis); third declension

  1. struggling

Inflection

Third declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masc./Fem. Neuter Masc./Fem. Neuter
Nominative cōnītēns cōnītēns cōnītentēs cōnītentia
Genitive cōnītentis cōnītentis cōnītentium cōnītentium
Dative cōnītentī cōnītentī cōnītentibus cōnītentibus
Accusative cōnītentem cōnītēns cōnītentēs, cōnītentīs cōnītentia
Ablative cōnītente, cōnītentī1 cōnītente, cōnītentī1 cōnītentibus cōnītentibus
Vocative cōnītēns cōnītēns cōnītentēs cōnītentia

1When used purely as an adjective.

This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.